321 px

 Ziloņi ir augēdāji. Tie pārtiek no dažādu veidu zāles, lapām, mazākiem un resnākiem zariem un augļiem, ko  norauj ar snuķi un ieliek mutē. Ar nedaudzajiem zobiem tie sasmalcina barību. Ja zilonis zaudē visus zobus, dz;uvnieks barību nevar uzņemt un mirst bada nāvē. Visbiežāk tas notiek ap ziloņa 70. dzīves gadu. Mūs neizbrīna, ka ziloņiem ir liela apetīte un tiem izsalkuma remdēšanai ir vajadzīgs daudz barības. Naktis, agri rīti un vakari ir ziloņu iecienītākais pusdienlaiks. Taču ziloņi ēd arī pārvietojoties -plūc zāli un svaigas lapas.

658 px

Āfrikas zilonis ir lielākais un smagākais sauszemes dzīvnieks. Viņa masa var saniegt 8 tonnas. Viena tik smaga ziloņa ilkņi svēruši 220 kg. Pieaudzis zilonis dienā apēd 140 kg zaļbarības. Tam ir milzīgas, burām līdzīgas ausis, kājas kā resni baļķi, vareni ilkņi un garš snuķis, ko veido deguns un augšlūpa.  Snuķa galā atrodas nāsis un divi lokani un jūtīgi izaugumi, bet snuķa apakšā - mute ar trīsstūrveida apakšlūpu. Ar snuķi zilonis lieliski jūt smaržas, plūc zāli un lapas. Karstā laikā ziloņi ievelk snuķī ūdeni un aplaista sevi. Ziloņu bari cēli klejo pa savannu. Bara priekšgalā ir pieredzējis vadonis. Ja kāds no ziloņiem iekļūst ķibelē (iekrīt bedrē vai tiek ievainots), pārējie dzīvnieki tūlīt pastiepj viņam savu stipro un drošo snuķi. Vispār zilonis ir tik stiprs, ka nebaidās ne no lauvām, ne leopardiem, ne no milzu pitona "dzlezs" skavām. 

994 px

Vairošanās Dzimumgatavību ziloņi sasniedz 14-15 gadu vecumā. Tēviņa un mātītes lakstošanās izpaužas ar dažādiem žestiem, piemēram, tie viens otru glāsta ar snuķiem. Pēc 22 mēnešiem piedzimst viens mazs zilonēns. Tas ir apmēram 85 centimetrus garš un sver 110 kilogramus. Ziloņmāte savu mazuli baro divus gadus, reizēm pat ilgāk. Kad piedzimst nākaimais zilonēns, vecākais kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli. Mātīte dzemdē reizi četros gados. Parasti to pavada divi vai trīs mazuļi dažādā vecumā - jaundzimušais, 8 un 12 gadus vecie zilonēni. Ja mazuļi tiek apdraudēti, mātīte kļūst agresīva.

Sazināšanās Ja ziloņi cits ar citu zaudē vizuālo kontaktu, tie sazinās, dobji urkšķot. Kādreiz šīs skaņas dēvēja par "vēdera burkšķēšanu." Tagad ir zināms, ka tas nāk no deguna, rīkles un snuķa. Tās līdzinās skaņām, kas rodas, skalojot kaklu. Tiklīdz zilonis sajūt briesmas, tas savus pavadoņus par to informē, pēkšņi apklustot.

Vide Ziloņi ir izteikti ģimeniski un pēc uzvedības sabiedriski dzīvnieki. Viņu attiecības ir tik ciešas, ka kritušajiem dzīvniekiem tie sarīko bēres, apsedzot ar lapām un zariem. Pēc ģimenes locekļa zaudēšanas ziloņi izjūt skumjas un ilgas stundas uzturas pie mirušā. Mātītes un mazuļi dzīvo barā, kura barvede ir pieaugusi mātīte, ar kuru katram ģimenes loceklim ir radniecīgas saites. Jaunie tēviņi tiek padzīti no bara, kad ir sasnieguši dzimumgatavību. Tie pulcējas, lai dzīvotu tēviņu grupā. Pieaugušie tēviņi parasti dzīvo vieni; piekļūt baram viņi var tikai uz īsu brīdi, kad mātītēm ir apaugļošanās periods. Pārvarot milzīgus attālumus, ziloņu bars cenšas uzturēties ūdens tuvumā. Ziloņi ne tikai dzer ūdeni, bet arī katru vakaru labprāt peldas. Pēc peldes ziloņi savu mitro ādu apber ar smiltīm. Tādā veidā radītā putekļu un dubļu kārta palīdz tiem aizsargāties no asinssūcējiem kukaiņiem.

994 px

Izplatība savvaļā: Bebrs savulaik bija plaši izplatīts Eiropā un Āzijas ziemeļos. Tomēr 20. gs. sākumā pārāk lielā medīšana (gan gaļas un kažokādu, gan bebra dziedzeru ieguvei) un mitrāju platību samazināšanās bija dramatiski samazinājusi gan bebru skaitu, gan izplatības areālu. Lielākajā daļā Eiropas valstu bebru populācija bija samazinājusies jau Viduslaikos, bet tad bebri izdzīvoja muklājos un citās maz pieejamās vietās, līdz 17. gs. uzplauka dzelzs lamatas un precīzi šaujamieroči. 19. gs., kad piedevām tika nosusinātas lielas mitrāju platības, suga izzuda arī tajās valstīs, kurās līdz tam bija saglabājusies. 20. gs. sākumā Eiropā bija palikuši tikai nelielas kādreizējās populācijas grupas – Ronā (Francijā), Elbā (Vācijā), Nemunā un Dņepras baseinā (Baltkrievijā), Voroņežā (Krievijā) un Norvēģijas dienvidos, kopā ne vairāk kā 1200 bebru.

Aizsardzības pasākumi (sākot ar 1845. gadā Norvēģijā izsludināto bebru medību aizliegumu), dabiskā izplatīšanās un reintrodukcija ļāva bebriem atgriezties agrākā areāla lielākajā daļā. Latvijā bebra reintrodukciju sāka 1927. gadā, kad no Norvēģijas ievestos divus bebru pārus izlaida Irbes pietekā Stendē, pēc tam 1935. gadā vienu pāri ielaida Gaujas pietekā Rauzā. Savukārt 1952. gadā no Voroņežas rezervāta apmaiņas kārtībā ieveda piecus pārus melnās formas bebru. Vēlāk, sākot ar 60. gadiem, Daugavas baseinā sākās strauja bebru ieceļošana no Baltkrievijas, kā arī Lielupes un Ventas baseinos – no Lietuvas, bet 70. gadu sākumā bebri parādījās Veļikajas baseina Zilupes un Ludzas upēs. 1975.–1979. gadā ap 100 vietējo bebru izlaisti citur Daugavas un Gaujas baseina upēs.

Pašlaik Eiropā ir vairākas strauji augošas bebru populācijas, kas plešas no Spānijas un Francijas līdz pat Krievijai, kā arī Skandināvijā un Somijas rietumos. 1998. gadā vērtēja, ka Eirāzijas bebra pasaules populācijā ir 430 000 dzīvnieku, 2002. gadā – vismaz 593 000, 2006. gadā – vismaz 639 000.

658 px

 Eirāzijas bebra svars ir vidēji 18 kg. Lielākais reģistrētais īpatnis svēris 31,7 kg.

Eirāzijas bebriem variē kažoka krāsa. Kopumā 66% bebru kažoks ir bāli brūns līdz smilškrāsas, 20% – sarkanbrūns, 8% – brūns, 4% – melns. Kažoka krāsa variē ģeogrāfiski – gaišā kastaņu/rūsas krāsa ir raksturīgākā Baltkrievijā, Krievijā Sožas baseinā ir melnbrūni bebri, bet Voroņežas rezervātā – gan brūni, gan melnbrūni apmēram vienādā proporcijā.

Galvenie dabiskie ienaidnieki – vilks un lūsis, bet mazuļus apdraud lapsa un jenotsuns, un, iespējams, arī ūdrs un dažas citas sīko plēsēju sugas. Barības konkurenti – alnis, daļēji arī staltbriedis, stirna un zaķi, kas labprāt barojas ar bebru nogāzto lapkoku zariem un mizu.

Bebra pakaļkāju otrajiem pirkstiem ir specializēti nagi, ko izmanto kažoka ķemmēšanai un sakopšanai.

Plakanās astes sitiens pa ūdeni ir brīdinājuma signāls pārējiem – bebrs, pamanot briesmas, ienirstot vienkārši iesit ar asti pa ūdeni. Kad nekādas briesmas nedraud, bebrs ienirst ļoti klusi.

180 px

Bildes

180 px

604 px

Tulpes  pieder Liliju dzimtai un ir daudzgadīgi lakstaugi ar sakņu pazemes pārveidojumu – sīpolu. Tulpju nosaukums ir cēlies no persiešu „toliban” (turbāns), un ziedam dots ziedpumpura līdzības ar austrumu galvas rotu, kas atgādina turbānu, dēļ.

Vairums tulpju kultivējamo formu pieder pie Tupipa gesneralia sugas, kā savvaļas formas aug Amerikā un Altajā.

Meža tulpe (Tulipa sylvestris) – tulpju suga, kas sākotnēji bija sastopama tikai Eiropas rietumu un dienvidu daļā. Pakāpeniski ievesta Eiropas vidus un ziemeļu daļā. Latvijā nav sastopama visā teritorijā, pārsvarā tikai dienvidu un rietumu daļā. Šī tulpe ir sens muižu un parku augs, kas, izturot bargās ziemas, pakāpeniski pārgājis savvaļā. Pārsvarā aug grupās vecos parkos vai to apkaimē un upju palieņu pļavās. Meža tulpe ir daudzgadīgs, vidēji liels, 20-50 cm, dekoratīvs augs. Zied maijā. Sīpoliņi ir nelieli, ziedi dzeltenā krāsā. Meža tulpe skaitās dārzbēgle. Aug ēnainās vietās, bet tad mazāk zied.

994 px

Tulpe – kultūra, kura nav īpaši prasīga pret augšanas apstākļiem.
Tulpēm patīk saulaina, no vēja pasargāta augšanas vieta. Tās labi aug irdenā, birzīgā, vislabāk smilšainā augsnē. Skābas augsnes ir nepieciešams kaļķot, bet smagām mālainām augsnēm ir lietderīgi pievienot lielāku daudzumu kūdras un smilšu.
Lai nodrošinātu auglību, jebkuram augsnes tipam vajadzētu pievienot trūdvielas, kūdru un kompostu.
Svaigus kūtsmēslus lietot nerekomendē ne pie stādīšanas, ne piebarojot, ne arī mulčējot. Svaigu kūtsmēslu lietošana var izraisīt sakņu apdegumu un sīpolu saslimšanu ar sēnīšu slimībām, ar kurām cīnīties ir ļoti grūti.
Augsni pirms stādīšanas dziļi uzrok. Uz 1 m² augsnes platības var iestrādāt dažus spaiņus ar trūdvielām, 200g pelnu vai 20 g kompleksos minerālmēslus.
Labākais laiks tulpju stādīšanai – rudens vidus, kad augsnes temperatūra ir noslīdējusi līdz 10^oC.
Lielos sīpolus stāda pēc aprēķina – 50 gab. uz 1 m², vidējā izmēra – līdz 100, bet sīkos sīpoliņus – līdz 1 kg.
Iestrādāšanas dziļums ir atkarīgs no sīpolu lieluma un augsnes tipa. Vispārīgs likums: pēc stādīšanas un dobes izlīdzināšanas, zemes slānim virs sīpola jābūt 2 – 3 reizes lielākam par paša sīpola lielumu. Vieglā un smilšainā augsnē sīpolus stāda nedaudz dziļāk, bet smagā augsnē -  ne tik dziļi.
Lai ziedi būtu prāvi, bet sīpols pēc ziedēšanas varētu uzkrāt pietiekoši barības vielas, nepieciešams augu laistīt un piebarot.
Pirmo piebarošanu veic, kad vēl ir sniegs – izbārsta komplekso mēslojumu. Nākamo piebarošanu jau var savienot ar laistīšanu. Sausā laikā jālaista bieži. Sezonas laikā tulpes vajadzētu piebarot 3 – 5 reizes, pie tam pēdējo piebarošanu veic 2 nedēļas pēc tulpju noziedēšanas.
Šai kultūrai nav nepieciešamības sākumā augsnē ienest slāpekli, bet pēc tam kāliju un citus mēslojumu. Visās reizēs piebarošanu var veikt ar komplekso vai organisko mēslojumu. Mazāk par visu tulpēm ir nepieciešams fosfors, bet hlorsaturošais mēslojums tām ir pat kaitīgs.
Pēc asnu parādīšanās augsni uzmanīgi uzirdina. Ziedus griež virs otrās lapas. Jo vairāk lapu paliks uz auga, jo lielāks būs sīpols. Lietojot vienu nazi, griešanas laikā no viena auga uz otr var pārnēsāt raibo lapu vīrusu.
Ja ziedus griež bez lapām, tas veicina lielāku sīpolu veidošanos, nobirušās ziedlapiņas nepūst uz zemes un neveicina pelēkās puves uzliesmojumu. Šajā gadījumā ziedus nolauž, nevis nogriež.
Sīpolus izrok, kad sāk dzeltēt lapas. Kārtīgi 24 – 30^oC un caurvējā izžāvē. Pēc tam sadala pēc lieluma un līdz stādīšanai uzglabā istabas temperatūrā.
Ja tulpes labi kopj, tad vienā vietā tās var audzēt vairākus gadus.

Kaķis (Felis silvestris catus), arī zināms kā mājas kaķis jeb domesticētais kaķis (lai atšķirtu to no citiem kaķiem, ir mazs, plēsīgs kaķu dzimtas zīdītājs, kurš ir pieradināts vairāk nekā 9500 gadus atpakaļ. Kaķis ir ļoti pieprasīts mājdzīvnieks, jo palīdz cilvēkam cīnīties pret dažādiem kaitēkļiem, piemēram, pret pelēm, čūskām un pat skorpioniem. Mājas kaķa tēviņus dēvē par runčiem, bet mātītes - par kaķenēm.

Ir zināms, ka kaķi medī vairāk nekā 1000 dažādu citu dzīvnieku sugu. Tiem var arī iemācīt izpildīt dažādas vienkāršas komandas. Ir fiksēti gadījumi, kad kaķi ir iemācījušies manipulēt ar dažādiem vienkāršiem mehānismiem, piemēram, atvērt durvis, izmantojot durvju rokturus. Kaķis iespējams ir populārākais mīlulis pasaulē; tiek lēsts, kā kopā pa visu pasauli ir aptuveni 600 miljoni kaķu.

Saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem, visi mājas kaķi ir domesticēti no mežā kaķa pasugas Felis silvestris lybica. Lai gan visu veidu meža kaķi var krustoties savā starpā, nav nekādu liecību, ka mājas kaķa filoģenēzē ir citas meža kaķa pasugas.

321 px

Pieauguša kaķa vidējais garums no degungala līdz astes galam ir 50 centimetri. Kaķenes ir mazākas par runčiem, bet tas galvenokārt ir atkarīgs no šķirnes. Saskaņā ar Ginesa rekordu grāmatu, vislielākā kaķa garums ir sasniedzis 121,9 cm. Atšķirībā no suņiem, kaķiem nav punduršķirņu.
Skausta augstums kaķiem parasti ir no 23 līdz 25 cm.

321 px

Pēc daudzu zoologu domām kaķiem ir ļoti attīstīti maņu orgāni. Lai gan dzirde tiem attīstīta sliktāk nekā, piemēram, pelēm, tiem tomēr ir salīdzinoši labāka redze un oža.

No visiem mājdzīvniekiem kaķiem proporcionāli pret ķermeni ir vislielākās acis. Tās kaķiem nodrošina stereoskopisku redzi, kas tāpat kā citiem plēsējiem palīdz novērtēt attālumu līdz medījumam vai kādam citam priekšmetam. Redzes leņķis kaķiem ir 200°, salīdzinājumam, cilvēks redz 180° leņķī.

321 px

Kaķu mūža ilgums vidēji ir no 15 līdz 20 gadiem, bet ir reģistrēti gadījumi, kad kaķis nodzīvo arī 36 gadus. Kaķi dzīvo ilgāk, ja tos nelaiž ārā uz ielas. Tādā veidā tie tiek pasargāti no dažādām iespējamām traumām un ievainojumiem. Arī kastrētie un sterilizētie kaķi dzīvo salīdzinoši ilgāk. Toties kastrētie kaķi daudz biežāk cieš no citām hroniskām slimībām, piemēram, no aptaukošanās. Pāragra kastrācija (agrāk par septiņām nedēļām) var izsaukt urīnorgānu akmeņu slimības attīstību. Kaķi, kuri nav nevienam vajadzīgi, mūsdienās pilsētā dzīvo tikai aptuveni divus gadus, lai gan ir fiksēts gadījums, ka klaiņojošais kaķis ir nodzīvojis pat 19 gadus.

Pirmie divi kaķa nodzīvotie gadi relatīvi atbilst 24 cilvēka nodzīvotajiem gadiem. Katrs nākošais nodzīvotais gads atbilst vairs tikai četriem cilvēka nodzīvotajiem gadiem, respektīvi, 20 gadus vecs kaķis atbilst 100 gadus vecam cilvēkam.

Trušu dzimtene ir Āfrika. No turienes truši vēlāk izplatījušies pa visu pasauli. Senatnē truši turēti augstā cieņā, sevišķi Grieķijā, kur dzīvokļu ieejas izdaiļojuši ar marmorā izcirstiem trušu attēliem. Senās Romas uzplaukuma laikā truši stipri savairojušies Baleāru salās, kur iedzīvotājiem nopostījuši laukus un dārzus. Palīgā nācis karaspēks, kas iznīcinājis lielos trušu barus.

13. gadu simtenī franču muižnieki ielaiduši trušus savos mežos, no kurienes tie izplatījušies tālu apkārtnē un postījuši dārzus un laukus. Zemnieki bijuši neapmierināti. Savukārt muižnieki trušus saudzējuši veiksmīgo medību un garšīgās gaļas dēļ. Pēc daudziem gadiem, kad trušu bijis pārāk daudz, ticis atļauts medīt visiem iedzīvotājiem, neskatoties uz kārtu. Beidzot truši savairojušies tiktāl, ka tos aizliegts audzēt brīvībā.

20. gs. 30. gados truši bija savairojušies savvaļā arī Austrālijā, līdz 50. gados palīgā nāca medicīna, un trušu vidū tika izplatīts miksomatozes vīruss, kas mūsdienās nodara lielu postu trušu audzētājiem. Savvaļā dzīvojošie truši nodara daudz vairāk posta nekā labuma, tāpēc visā pasaulē trušus audzē būros. Mājas truši cēlušies no savvaļas trušiem, kas vēl sastopami dažās Eiropas valstīs mežu un meža stepju rajonos, kā arī Austrālijā. Savvaļas truši dzīvo baros vai arī pa pāriem, rok alas, pārtiek no augu barības. Savvaļas trušiem dzimumgatavība iestājas jau 4 mēnešu vecumā.

Mājas truši tiek turēti būros, aizgaldos vai ierobežotos aplokos brīvā dabā. Pārojot mājas trušus, ņem vērā fizisko briedumu, kas katrai šķirnei iestājas dažādā vecumā. Daudzi jautā par trušu un zaķu krustošanu. Truši un zaķi pieder pie vienas dzimtas, taču bioloģiskās īpatnības šīm ģintīm ir atšķirīgas. Zaķiem grūsnība ilgst 50-52 dienas, trušiem - 29-32 dienas. Zaķēni piedzimst redzīgi, apmatoti. Māte bērnus baro tikai dažas dienas, tad tie sāk dzīvot patstāvīgi. Trusenes pirms dzemdībām veido migas. Trusēni piedzimst akli, neapmatoti, actiņas sāk atvērties tikai 10.-14. dienā. Trešajā dzīvības nedēļā trusēni sāk atstāt migu un paši meklēt papildu barību, pamatā vēl iztiekot no mātes piena. Zobu nomaiņa sākas 18.-20.dienā un beidzas mēneša vecumā. Priekšējie 2 zobi ir garāki un izliekti. Ja sakodiens ir nepareizs, un, graužot barību, zobi nenodilst, tad tie izaug gari un tos regulāri jānokniebj, lai trusis varētu uzņemt barību. Šādi truši ir jābrāķē, vaislai tie nav derīgi.

Māte savus bērnus neatšķir pēc krāsas, tikai ar ožas palīdzību, tādēļ pielikt mātēm audžubērnus var tikai pirmās desmit dienas, kamēr tie vēl diennakts lielāko daļu pavada migā mātes pūkās visi kopā. Dabā truši rok alas, tādēļ trusenes būdā pirms atnešanās sarok pakaišus un meklē tumšāku vietiņu, kur izveidot ligzdiņu. Trušiem raksturīga koprofāgija - savu mēslu ēšana, galvenokārt tas notiek naktī un rīta pusē, nakts mēsli mīkstu lodīšu veidā satur 3,5 reizes vairāk proteīna nekā dienas mēsli, kā arī daudz B grupas vitamīnu un minerālvielu. Maziem trusēniem koprofāgija sāk parādīties 23.-24. dienā, kad tie sāk ēst citu barību, ne tikai mātes pienu. Tāpēc, lai trusēni nesaslimtu galvenokārt ar kokcidiozi un baktēriju slimībām, būri vienmēr jātur labā sanitārā stāvoklī.

Trušu plaušu masa, salīdzinot ar ķermeņa masu, ir ļoti niecīga, tādēļ gaisā jābūt pietiekamam daudzumam skābekļa. Ja truši tiek turēti slēgtās telpās, jābūt labai ventilācijai, jo liela amonjaka koncentrācija var būt nāvējoša. Trušu pašsajūtu ļoti ietekmē krasas temperatūras svārstības un stresa situācijas.